KAS VĪRIETIM JĀZINA PAR SEKSUĀLI TRANSMISĪVĀM INFEKCIJĀM
Seksuāli transmisīvās infekcijas (STI) ir plašāks jēdziens par venēriskajām slimībām, ietverot sevī infekcijas, kas tiek nodotas dzimumceļā. Izplatītākās infekcijas ir trihomonoze (katru gadu pasaulē saslimst ap 170 miljoniem cilvēku), hlamidioze, ģenitālais herpes vīruss, smailās kondilomas, gonoreja un sifiliss (pēdējas divas tiek pieskaitītas pie venēriskām slimībām). Ar šīm slimībām var inficēties, ja ir bijis seksuāls kontakts ar inficētu partneri un nav lietoti attiecīgie izsargāšanās līdzekļi (prezervatīvi u.c.). Savukārt ureaplazmozi un mikoplazmozi (ko agrāk arī pieskaitīja pie STI) izraisošie mikroorganismi sieviešu dzimumceļos var būt sastopami arī pirms dzimumdzīves uzsākšanas, tāpēc šīs infekcijas ne vienmēr var uzskatīt par seksuāli transmisīvām. Vairākuma šo infekciju īpatnība ir tāda, ka pēc inficēšanās nekādas sūdzības un simptomi daļā gadījumu pat var neparādīties, un jūs nemaz nezināsiet, ka esat ar kaut ko inficējies. Tāda ir vīriešu dzimumceļu īpatnība – pēc inficēšanās sūdzības var neparādīties, vai tās parādās un tad pamazām pašas pāriet pēc neilga laika. Un vīrietis aizmirst, ka kaut kas “tāds” varēja būt. Taču abos gadījumos vīrietis ir šīs infekcijas nēsātājs un, pirmkārt, turpmāko partneru potenciāls inficētājs, otrkārt, šīs infekcijas, pat neaizsaukdamas simptomus, vienalga var izdarīt savu melno darbu, ieperināties prostatā un izsaukt pēc kāda laika prostatītu, vai novest pie kādiem citiem sarežģījumiem (oliņu piedēkļu iekaisums u.c.).
Ne visi cilvēki ir pilnīgi simtprocentīgi uzņēmīgi pret STI. Tas nozīmē – ja jums ir dzimumkontakts ar inficētu partneri, pastāv zināma iespēja, ka jūs neinficēsieties. Ar trihomonām, hlamīdijām, ureaplazmām un mikoplazmām inficēšanās notiek 60-90% gadījumu (tātad tomēr pietiekami bieži). Ja sūdzības parādās, tās parādās pēc 1-3 nedēļām no inficēšanās brīža. Simptomi var būt duļkaini, bālgani vai strutām līdzīgi izdalījumi no urīnkanāla atveres, niezoša vai dedzinoša sajūta urīnkanālā (īpaši – urinējot), urīnkanāla atveres piepampums un apsārtums, biežāka urinācija. Hlamidioze var izsaukt ne tikai urīnceļu iekaisumu, bet arī locītavu un acu iekaisumu.
Inficēšanās ar gonoreju gadījumā tā saucamais inkubācijas periods (no dzimumkontakta līdz simptomu parādīšanās brīdim) ir īsāks: 3-4 dienas. Sūdzības – strutaini, zaļgani dzeltenīgi izdalījumi no urīnkanāla atveres, urīnkanāla atveres piepampums un apsārtums, sāpes urinējot (it sevišķi urinācijas sākumā). Ja slimība netiek ārstēta, apmēram pēc 2-3 nedēļām sūdzības izteikti samazinās vai pat izzūd. Tas nozīmē, ka infekcija ir pārvietojusies tālāk pa dzimumceļiem - uz oliņām, prostatu, citiem dzimumdziedzeriem. Vēl pēc kāda laika slimība pāriet hroniskā formā. Līdz tam lietu ielaist nebūtu vēlams, jo, pirmkārt, kaut arī vīrietim sūdzību var vairs nebūt, viņš ir infekcijas nēsātājs un var seksuālā ceļā inficēt citus cilvēkus. Otrkārt, slimību hroniskā stadijā, kad tā jau ir ieperinājusies prostatā un citos dzimumdziedzeros, izārstēt ir daudz grūtāk. Tas pats sakāms par pašārstēšanos, kad parādās sūdzības un zāles tiek lietotas pēc kāda “pieredzējušāka” drauga ieteikuma. Nepareizas ārstēšanās rezultātā infekcijas baciļi netiek iznīcināti, bet mutē (veidojas tādi baciļi-mutanti), no kuriem pēc tam tikt vaļā jau ir daudz grūtāk. Baciļi var zaudēt savu apvalku un kļūt neinfekciozi, taču tie arī neiet bojā, bet var gadiem ilgi gaidīt piemērotu brīdi, lai sāktu vairoties. Nepareizas vai nepietiekamas ārstēšanās rezultātā šiem baciļiem izstrādājas tāda kā imunitāte pret lietotajām zālēm, un tās turpmāk uz tiem vairs neiedarbosies.
Herpes vīrusu infekcijai ir raksturīgs dzimumlocekļa ādas apsārtums, nieze, kas parādās 4-6 dienas pēc dzimumakta. Šajā vietā drīz veidojas pūslīši, kas pildīti ar šķidrumu. Tie pēc kāda laika plīst, un veidojas sāpīgas čūliņas. Herpes vīrusam ir raksturīgi tā saucamie recidīvi. Pēc čūliņu izzušanas vīruss organismā saglabājas un var neko ļaunu nedarīt. Taču pie nelabvēlīgiem apstākļiem (pazeminoties imunitātei, piemēram, kādas slimības laikā, pēc traumām u.c.) vīruss var atkal aktivizēties, un čūliņas parādās no jauna. Šajos gadījumos nepieciešama ārstēšana, jo šīs sāpīgās čūliņas ir diezgan nepatīkama parādība, bez tam šajā laikā vīrietis var aplipināt ar vīrusu savas partneres.
Smailās kondilomas izraisa cilvēka papilomatozais vīruss. Tā izpausme ir balti un smaili, atsevišķi stāvoši vai arī saplūstoši izaugumi. Tie var būt nelieli un pat grūti pamanāmi, bet var arī sasniegt lielākus izmērus (ja tie saplūst, tad pēc izskata var atgādināt puķu kāposta galviņu). Šie vīrusa izraisītie izaugumi parasti izvietojas pie dzimumlocekļa galviņas pamatnes, uz dzimumlocekļa ādas vai ap anālo atveri.
Sifilisa infekcijas gadījumā inkubācijas periods ir apmēram 1 mēnesis. Pēc šī laika infekcijas iekļūšanas vietā (parasti – dzimumlocekļa galviņa, priekšādiņa) parādās tā saucamais “cietais šankrs” vai specifiska ovāla čūliņa ar blīvu pamatni. Pēc 2-3 mēnešiem sākas slimības otrais periods, kas raksturojas ar ādas, gļotādas izmaiņām, centrālās nervu sistēmas un iekšējo orgānu izmaiņām. Šī perioda sākumā uz krūtīm parādās izsitumi rozā plankumu veidā, kas izzūd 1 mēneša laikā. Otrais periods ilgst 3-5 gadus, slimības saasinājumi mijas ar stāvokļa uzlabošanos. Slimības trešajā periodā sākas neatgriezeniskas destrukīvas izmaiņas iekšējos orgānos. Šeit aprakstīta, protams, neārstēta sifilisa attīstības aina.
Bez tam mūsu dienās nākušas vēl vienas briesmas klāt – AIDS. Šis nelabais vīruss strauji izplatās, un tam ir divi galvenie izplatības veidi – starp intravenozo narkotiku lietotājiem un seksuālā ceļā. Apmēram 10 gadu laikā vīruss sagrauj cilvēka imunitāti un pretošanās spējas jebkurai parastai infekcijai vai slimībai, kuras tad var kļūt šim cilvēkam liktenīgas. Šis vīruss ir ļoti mainīgs, tāpēc pret to ir tik grūti cīnīties. Tas ir kā hameleons – tiek atrastas zāles (vakcīnas), kas varētu ar to cīnīties, bet vīruss jau ir paspējis izmainīties, un zāles nedarbojas.
Tātad ieteikumi būtu sekojoši: pirmkārt, kad jūsu intīmās attiecības tuvinās to apogejai – seksam, uz brīdi pacentieties iznirt no kaisles atvara, kas jūs rauj iekšā savā neprātīgajā virpulī, un pamēģiniet atcerēties par tādām piezemētām lietām kā prezervatīvs. Ja jums ir viena pastāvīga partnere un jūs esat pārliecināti par savu un partneres seksuālo veselību – jums ir paveicies (jūs varat grimt kaisles atvarā bez piezemētām domām – ja nu vienīgi par nevēlamu grūtniecību)! Otrkārt, parādoties pirmajām sūdzībām un aizdomām par iespējamo inficēšanos, dodieties pie ārsta, lai pēc iespējas ātrāk tiktu vaļā no šiem organismā nevēlamajiem viesiem. Treškārt, ja jums ir bijuši seksuāli kontakti bez attiecīgiem izsargāšanās līdzekļiem ar partnerēm, par kuru veselību jums drošu ziņu nav, un jums nekādas sūdzības nav parādījušās, arī profilaktiski ik pa laikam (ja seksuālie kontakti bez attiecīgiem izsargāšanās līdzekļiem ar partnerēm, par kuru veselību jums drošu ziņu nav, ir jūs dzīvesveids) dodieties pie ārsta uz pārbaudēm, jo slimība var noritēt arī bez simptomiem un sūdzībām.
Vēl vienas briesmas, kas draud no STI, ir neauglība. Organisms, tajā iekļūstot infekcijai, sāk producēt lielā daudzumā baltos asinsķermenīšus. Baltie asinsķermenīši ēd nost infekcijas mikrobus. Taču, par nelaimi, tie saēd arī spermatozoīdus. Ja infekcija ieperinās prostatā, tad baltie asinsķermenīši spermā pastāvīgi ir pavairotā daudzumā, un spermas kvalitāte stipri krītas. Jāsaka, ka šis bija galvenais vīriešu neauglības cēlonis Latvijā, kā tas tika konstatēts pētījumā no 1998.-2001. gadam, apsekojot gandrīz 600 vīriešus no pāriem ar neauglības problēmām. 43% tika konstatēts pavairots balto asinsķermenīšu daudzums spermā. Nevienā citā valstī tāda infekciju izplatība starp vīriešiem no neauglīgiem pāriem nekad nav tikusi konstatēta. Spermas kvalitāte no apsekotajiem 600 vīriešiem 78 procentiem bija pazemināta, kas arī krietni pārsniedz citās valstīs pētījumos konstatētos 45-50% gadījumu spermas pazemināšanos vīriešiem no pāriem ar neauglības problēmām (jo neauglību izraisa arī sievietes reproduktīvās veselības patoloģijas). No otras puses, pētījumi par jaunu (18-19 gadus) vīriešu reproduktīvo veselību atklāj labu spermas kvalitāti šiem jaunajiem vīriešiem Latvijā, daudz labāku, kā citviet Rietumos. Tas nozīmē, ka mūsu vīriešiem visumā ir dabas dota laba spermas kvalitāte, taču ar saķerto infekciju palīdzību tā tiek ļoti strauji un stipri pasliktināta. Domāju, tas ir vēl viens pārliecinošs apsvērums, kas runā par nepieciešamību lietot kontracepcijas metodes, kas pasargā no inficēšanās ar STI.