PRIEKŠLAICĪGA EJAKULĀCIJA
Pretēji citiem seksuāliem traucējumiem kā libido traucējumi un erektilā disfunkcija (ED), priekšlaicīgai ejakulācijai (PE) līdz šim netiek pievērsta pietiekama uzmanība. Lai gan ir zināms, ka PE atrodas otrajā vietā starp biežāk sastopamajiem seksuālajiem traucējumiem pēc ED, pēc dažiem datiem – pat pirmajā vietā (1). Tā kā ED izplatība tiek lēsta ap 20-50% vīriešiem (it sevišķi vecumā pēc 40 gadiem), tad jebkurš var iedomāties PE plašo izplatību.
Lai gan nav vispārpieņemtas PE definīcijas, tiek uzskatīts, ka tā ir pastāvīga nespēja voluntāri novilcināt ejakulāciju pēc dzimumlocekļa ievadīšanas makstī (ejakulācija notiek uzreiz pēc ievadīšanas vai īsi pēc tam) vai nespēja novilcināt ejakulāciju pēc minimālas seksuālas stimulācijas (2). Lietojot šo definīciju, tiek ieteikts ņemt vērā vīrieša vecumu, vai nav jauns seksuālais partneris (vai situācija), un seksuālās aktivitātes biežumu. 90% vīriešu ar PE ejakulācija notiek mazāk kā vienas minūtes laikā pēc dzimumlocekļa ievadīšanas makstī, pie tam 80% ejakulācija notiek maksimums 30 sekunžu laikā, un 60% - 15 sekunžu laikā (3). Tātad runa ir nevis par minūtēm, bet par sekundēm.
Gadiem ilgi tika uzskatīts, ka PE ir psiholoģiska problēma vai paradums. Taču ejakulācijas fizioloģisko procesu izpēte palīdzēja izprast organisku traucējumu nozīmi PE. Vēsturiski var izdalīt 4 periodus ar dažādiem uzskatiem, kas ir PE un kā tā būtu ārstējama:
Ātrā ejakulācija (1887-1917)
PE pirmo reizi tikai aprakstīta 1887.g. (4), nākošā publikācija iznāca 1901.g. (5). Lai gan šajā 30 gadu periodā publikācijas medicīniskā literatūrā bija retas, taču interesanti, ka PE tika uzskatīta par patoloģisku fenomenu, nevis psiholoģiskiem traucējumiem.
Neiroze un psihosomātiski traucējumi (1917-1950)
1917. g. Abrahams (6) apraksta ātru ejakulāciju kā ejaculatio praecox un postulē, ka tas ir neirozes simptoms, ko izsauc neapzināti konflikti, līdz ar to ārstēšana būtu klasiskā psihoanalīze. No otras puses, citi ārsti šajā laikā apgalvo, ka PE ir anatomiski uroloģisku patoloģiju, kā pārāk īss frenulum vai izmaiņas uretrā, rezultāts, kas ir jāārstē ar priekšādiņas incīziju vai veromantanum elektrokauterizāciju. 1943. g. parādās uzskats, ka PE nav tikai vai nu tīri psiholoģisks vai somatisks traucējums, bet gan psihosomatiska problēma, ko izsauc psiholoģiski pastiprinātas trauksmes konstitūcija kombinācijā ar vāju „ejakulatoro sistēmu” (7). Šī viedokļa autors Šapiro izdalīja divu veidu PE: A tipa – iegūta PE, kas noved pie erektilās disfunkcijas, un B tipa - PE kopš pirmā dzimumakta. Daudzus gadus vēlāk šie tipi tiek nosaukti par primāru (dzīves garumā) un sekundāru (iegūtu) PE (8).
Uzvedības periods (1950-1990)
Vairums seksologu ignorēja Šapiro norādīto bioloģisko komponentu PE izcelsmē un medikamentozo terapiju, uzsvaru liekot uz psihoanalīzi. Uzvedības perioda pamatlicēji ir Māsters un Džonsons (9), kas norādīja uz uzvedības terpijas augsto panākuma procentu PE ārstēšanā ar „saspiešanas” un adaptētas Semansa (10) „start-stop” tehnikām. Māsters un Džonsons apgalvoja, ka vīriešiem PE attīstās sekundāri sakarā ar to, ka pirmie dzimumsakaru mēģinājumi bijuši sasteigti.
Neirobioloģija un ģenētika (1990-pašlaik)
Jāatzīst, ka uzvedības terapija PE ārstēšanā seksoloģijā dominē arī šobrīd. No otras puses, kopš 1990-tiem gadiem ir veikti daudzi pētījumi par serotonīnerģisko antidepresantu un lokālu anestētisku līdzekļu efektivitāti ejakulācijas aizkavēšanā. Tajā pašā laikā parādās jauns uzskats par PE neirobioloģiskiem iemesliem, kas norāda uz serotonīna metabolisma traucējumu specifiskos CNS reģionos un ģenētiskas noslieces saistību ar PE (11, 12). Tiek uzskatīts, ka palielināta dzimumlocekļa jutība un konstitucionāli paātrināts bulbokavernozais reflekss darbojas kā predisponējoši faktori PE attīstībai (13). PE ir saistīta ar samazinātu centrālu serotonīnerģisku neiropārvadi, 5-hidroksitriptamīna (HT)2C receptora hiposensitivitāti un/vai 5-HT1A receptora hipersensitivitāti. Līdz ar to PE ārstēšanā efektīvi ir 5-HT2C receptoru stimulatori un/vai 5-HT1A receptoru inhibitori.
Ejakulācijas ātrumu specifiskos CNS reģionos kontrolē tādi neiropārvadītāji kā dopamīns un serotonīns. No pētījumiem ar dzīvniekiem ir konstatēts, ka šie reģioni ir mediālais preoptiskais apvidus (MPA) hipotalāmā un nucleus paragigantocellularis ventrālajā medullā. MPA elektriska stimulācija noved pie ejakulācijas
Citi organiski faktori, kas var izsaukt PE, ir simpātiskās NS traumatizācija, ķirurģiska iejaukšanās vai citi jatrogēni cēloņi, kas ietekmē perifēro nervu sistēmu, kā arī ar PE tiek saistīti zems testosterona un plazmas magnija līmenis, hipertiroksinēmija, multiplā skleroze, cukura diabēts (ap 40% cukura diabēta pacientu tiek konstatēta PE), prostatīts.
Jāpiebilst, ka PE diagnostikā jāņem vērā četri dažādi aspekti: 1) laiks līdz ejakulācijai; 2) spēja voluntāri kontrolēt ejakulāciju; 3) izteikta distresa klātbūtne vai attiecību starp partneriem traucējumi; 4) izslēgšanas kritērijs, ka simptomi nav saistīti ar citu garīgiem, uzvedības vai fiziskiem traucējumiem. Jānoskaidro, vai PE ir primāra vai iegūta. Piemēram, iegūta PE nereti ir erektilās disfunkcijas sekas. Vīriešiem attīstās trauksme sakarā ar erektilo funkciju, un viņi sasteidz dzimumaktu ar domu, ka tā laiks ir limitēts. Jo ilgāk ir erekcijas problēmas, jo izteiktāka ir trauksme un PE.
Šī tēma ir zināmā mērā filozofiska, jo dažādām seksoloģijas skolām un tradīcijām ir atšķirīgi uzskati par šo jautājumu. Tiešām – kad tad sēklas noplūdi jeb ejakulāciju var saukt par priekšlaicīgu? Bez tam – kas vienam ir priekšlaicīgs, citam – tieši laikā, trešajam – par vēlu! Kāds ir normāls dzimumakta ilgums?
Tomēr izrādās, ka kvantitātei (dzimumakta ilgumam) arī ir liela nozīme. Tas ir saistīts ar sievietes dzimumsistēmas fizioloģiskām īpatnībām: ja vīrieši uzbudinās ļoti ātri, sievietes uzbudinās ļoti lēnām. Līdz ar to bieži novēro situāciju: vīrietis uzbudinājies, sasniedzis orgasmu un notikusi ejakulācija, bet sieviete pat vēl nav paspējusi īsti “iesildīties”, nemaz nerunājot par seksuālu apmierinājumu. Pēc statistikas datiem, vidējais dzimumakta ilgums Eiropā sastāda ap 5 minūtēm. Atkal parādās filozofisks jautājums – vai par priekšlaicīgu ejakulāciju uzskatīsim visu, kas ilgst mazāk par 2 minūtēm, vai varbūt pietiek ar 1 minūti, vai varbūt arī ar 5 minūtēm ir par maz? Domājams, jūs piekritīsiet, ja par kritēriju izvēlēsimies nevis absolūtos laika skaitļus, bet sievietes izjūtas un spēju sasniegt seksuālu apmierinājumu (orgasmu) līdz jūsu, vīriešu, ejakulācijas brīdim.
Senākajās austrumu kultūras un filozofijas tradīcijās seksam tika piedēvēta ļoti liela nozīme, kas aprakstīts senajos Indijas tantras un Ķīnas dao traktātos. Jāatzīmē, ka klasiskā mūsdienu seksoloģija ir cēlusies no šīm skolām un balstās uz to tradīcijām, kuras gan ir pārveidojušās līdz nepazīšanai. Šīs skolas uzskatīja, ka seksuālo attiecību galvenais mērķis ir sievietes seksuāla apmierināšana, un vīrietis kalpo tikai kā instruments tā sasniegšanai. Ir milzīga atšķirība starp šo kultūru uzskatiem un mūsdienu seksuālās kultūras uzskatiem tajā ziņā, ka tantra un daosims (pēdējais būtībā ir cēlies no tantras, kura nebūt nav vienīgi Indijas kultūra, bet visu āriešu priekšteču kultūra) uzskata, ka seksuālā māka ir jāapgūst tāpat kā jebkura cita māka (kā skaitīt, rakstīt, lasīt) un ka neviens vīrietis nepiedzimst ar automātiskām seksuālām zināšanām. Šīs skolas vēsta, ka sieviete uzbudinās ļoti lēnām, kas tās seksuālai apmierināšanai nepieciešams vidēji 10 000 (!) frikciju (kas laika ziņā atbilst apmēram divām stundām), ka sievietes izjūtas sāk pamazām mainīties un sāk tuvoties īstam seksuālam gandarījumam tikai pēc kādas stundas, ka viens orgasms nebūt nenozīmē, ka sieviete ir sasniegusi gandarījuma apogeju un vīrietis var mierīgi ejakulēt. Līdz ar to vīrieša spējai kontrolēt ejakulāciju tika pievērsta centrālā uzmanība. Ja vīrietis nebija spējīgs to kontrolēt, viņam nebija ļauts precēties. Skaidrs, tas nenozīmē, ka visi vīrieši palika vecpuišos, bet gan to, ka seksuāla izglītošana tika apgūta skolas solā vismaz tikpat ilgstoši un pamatīgi kā ģeometrija vai fizika.
Ejakulācijas kontroles panākumu atslēga ir vīrieša spēja kontrolēt savu uzbudinājumu un pārvaldīt starpenes muskuļus. Lai to iemācītos, nepieciešams ieguldīt lielu darbu, reizēm pat gadiem ilgu. Vai tas ir tā vērts, jūs jautāsiet? Tas nu jāspriež jums pašiem. Pārdomu veicināšanai pieminēšu interesantu ilustrāciju no klasiskajiem tantras traktātiem: kādā ciemā ieradies kāds svešinieks, apmeties nomaļā mājā, un drīz izpelnījies gandrīz visu ciema vīriešu naidu, jo viņu sievas skrējušas pie svešinieka kā negudras. Vīri beidzot nav izturējuši, savākušies viņa mājas priekšā un saukuši, lai viņš atklāj noslēpumu, kāpēc viņu sievas ir pēc viņa kā aptrakušas. Svešinieks iznācis uz mājas balkona, novilcis bikses un sācis urinēt. Pirms strūkla sasniegusi zemi, viņš to apturējis un ievilcis atpakaļ dzimumloceklī. Un piebildis: “Kad jūs tā varēsiet (lasi – pārvaldīt starpenes muskuļus), jūsu sievas nekur no jums prom vairs neskries.”
Kā var iemācīties kontrolēt savu uzbudinājumu? Tāpat, kā rakstīt un lasīt, tikai - daudz grūtāk, jo sava seksuālā uzbudinājuma kontrolei un pakļaušanai savai gribai nepieciešami īsteni dzelzs nervi. Tas ir galvenais priekšnoteikums veiksmīgai ejakulācijas kontrolei un dzimumakta paildzināšanai līdz vēlamajam. Ja vīrietis tā uzbudināsies, ka ejakulācija notiks, pat nepaspējot ievadīt dzimumlocekli makstī (kas arī nav nemaz tik reti sastopams), līdz starpenes muskuļu kontrolei lieta nemaz nenonāks. Mūsdienu medicīna nāk talkā un piedāvā dažādus medikamentus, kas vīriešiem palīdzēs tikt galā ar pārlieko uzbudinājumu gadījumos, ja nervi jau norūdās, bet metāls (nervi) vēl pamīksts. Jo atkal jāatceras, ka sievietes uzbudinās ļoti lēnām, līdz ar to priekšspēlei jābūt pietiekami ilgstošai, kuras laikā saglabāt vēsu prātu ir īsta vīrieša īstu dzelzs nervu cienīgs uzdevums. Tā ir viena no vīriešu biežākajām kļūdām – īsa priekšspēle, pāruzbudinājums pašam, sieviete tikai varētu sākt “iesildīties”, 2 minūtes, ejakulācija, un sieviete pat nav paspējusi īsti saprast, kas notiek.
Kad ir tikts galā ar šo etapu, var sākt domāt par starpenes muskuļu kontroles iedarbināšanu un turpmāku ejakulācijas kontroli. Šeit liela loma ir pareizai elpošanai, jo elpošana ir tieši saistīta ar uzbudinājumu: nemierīga un nepareiza elpošana - gaidi ejakulāciju. Ir dažādi elpošanas veidi, kas pielietojami seksa laikā uzbudinājuma kontrolei. Tos jums ieteiks ārsts.
Starpenes muskuļu kontrole ir ļoti svarīga, jo, saraujoties starpenes muskuļiem (un ne tikai tiem, taču vienkāršības labad apzīmēsim tos visus par starpenes muskuļiem), notiek ejakulācija. Spēsiet kontrolēt starpenes muskuļus un turēt tos atslābinātus, ejakulācija nenotiks, kamēr jūs tiem nepavēlēsiet sākt sasprindzināties. Lai iemācītos tos turēt atslābinātus, ir jāiemācās tos saspridzināt. Šī procesa apguvei nepieciešami ikdienas vingrinājumi – dažādi pietupieni, starpenes muskuļu saspridzināšana un citi.
Nu, labi, ar uzbudinājumu daudz maz esam tikuši galā, muskuļus mēģinām turēt atslābinātus, taču – vienalga jūtam, ka ejakulācija, nodevīgā, tuvojas! Ko darīt? Šeit dažādas skolas piedāvā dažādus paņēmienus: dažādu punktu spiešana, “start-stop” tehniku un citas lietas. Galvenais, kas jāatceras, ka nedrīkst spiest nekādus punktus, kad ejakulācija jau sākt notikt. Kļūdaini bieži vien tiek aprakstīta sekojoša tehnika: ir sākusies ejakulācija, tiek uzspiests punktā, kas atrodas starpenē pa vidu starp anālo atveri un oliņām, kā rezultātā tiek aizspiests sēklas vads, un sperma tiek aizvadīta uz urīnpūsli. Problēma tāda, ka spermai, neļaujot doties ārā, tā drāžas ne tikai uz urīnpūsli, bet spiežas arī atpakaļ oliņu audos. Ilgstoši praktizējot šo metodi, sāksies oliņu iekaisums un atrofija. Secinājums: kad jau iet, lai iet!
Visas punktu spiešanas tehnikas ir pieļaujamas tikai līdz brīdim, kad ejakulācija vēl nav sākusies; vēlams tās pielietot tad, kad parādās tikai attālas aizdomas, ka ejakulācija varētu tuvoties. Iespējami pielietojamie paņēmieni ir dažādi: vīrietis pats vai partnere spēcīgi uzspiež šim punktam uz sēklas vada pa vidu starp anālo atveri un oliņām jeb dzimumlocekļa pamatni; dzimumlocekļa galviņas saspiešana ar abu roku pirkstiem pēc Māstersa un Džonsona, attiecīga punkta saspiešana uz auss ļipiņas un citi. Diezgan plaši ir pazīstama tā saucamā “start-stop” tehnika, kad, jūtot tuvojamies ejakulāciju, vīrietis pārtrauc frikcijas un nogaida, kamēr uzbudinājums pāries. Diemžēl ar to vien parasti ir par maz, lai labi kontrolētu savu uzbudinājumu – var sanākt, ka seksa vietā ir viena vienīga nogaidīšana. Lai padarītu šo tehniku efektīvāku, nogaidīšanas laikā vēlams veikt dažus starpenes muskuļu vingrinājumus, kas šo nogaidīšanu padarīs atraktīvāku sievietei, un uzbudinājuma pazeminošais efekts daudzkāršosies. Šo vingrinājumu apguvei nepieciešams zināms laiks, to apguvei jānotiek ārsta uzraudzībā, lai, nepareizi izpildot vingrinājumus, nenodarītu ļaunumu savai veselībai.
Taču pats galvenais bauslis sekmīgas ejakulācijas kontroles nodrošināšanai un vispār galvenais seksa bauslis skan: “Domā vienmēr par sievieti!” Egoistus varu nomierināt – tas jums atmaksāsies!
Literatūra
Laumann EO, Paik A, Rosen RC. Sexual dysfunction in the United States: prevalence and predictors. JAMA. 1999; 281: 537-44.
Vandereycken W. Towards a better delineation of ejaculatory disorders. Acta Psychiatr Belg. 1986; 86: 57-63.
Waldinger MD, Berendsen HH, Blok BF, Olivier B, Holstege G. Premature ejaculation and serotonergic antidepressants-induced delayed ejaculation: the involvement of the serotonergic system. Behav Brain Res. 1998; 92: 111-8.
Gross S. Practical Treatise on Impotence and Sterility.
Krafft-Ebing RF. Psychopatia Sexualis. 11th edn. Stuttgart: Publishing Hause Enke, 1901.
Abraham K. Ueber Ejaculatio Praecox. Z Fur Aerztliche Psychoanalyse. 1917; 4: 171.
Schapiro B. Premature ejaculation. A review of 1130 cases. J Urol. 1943; 50: 374-9.
Godpodinoff ML. Premature ejaculation. Clinical subgroups and etiology. J Sex Marital Ther. 1989; 15: 130-4.
Masters WH, Johnson VE. Premature ejaculation. Masters WH, Johnson VE eds, Human Sexual Inadequacy. Boston MA: Little, Brown and Co, 1970.
Semans JH. Premature ejaculation: a new approach. Soth Med J. 1956; 49: 353-7.
Waldinger MD, Rietschel M, Nothen MM, Hengeveld MW, Olivier B. Familial occurrence of primary premature ejaculation. Psychiatr Genet. 1998; 8: 37-40.
Waldinger MD. The neurobiological approach to premature ejaculation.
J Urol. 2002; 168: 2359-67.Fanciullacci F, Colpi GM, Beretta G, Zanollo A. Cortical evoked potentials in subjects with true premature ejaculation. Andrologia. 1988; 20: 326-30.